LATVIJAS VēSTURES INSTITūTA ŽURNāLS ◆ 2014 Nr. 4 (93) MūŽīBAS SKARTIE: LATVIEšU STRĒLNIEKA TĒLS LATVIJAS KOLEKTīVAJā ATMIņā Kaspars Zellis Dr. hist., LU Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks. Pētniecības intereses: Latvijas sociālā vēsture, propaganda, sociālā atmiņa. E-pasts: kaspars.zellis@gmail.com Raksts ir veltīts Pirmā pasaules kara laikā izveidoto latviešu strēlnieku ba- taljonu piederīgo tēlam Latvijas kolektīvajā atmiņā. Rakstā analizēts, kā tika veidots strēlnieku tēls Latvijā 20. gs. 20.–30. gados, padomju okupācijas laikā un pēc neatkarības atjaunošanas. Kā teorētiskais pamats, analizējot latviešu strēlnieku vietu Latvijas kolektīvajā atmiņā, izmantota vācu pētnieces Aleidas Asmanes teorija par atmiņu formācijām. Atslēgas vārdi: Pirmais pasaules karš, kolektīvā atmiņa, sociālā atmiņa, kultū- ras atmiņa, politiskā atmiņa, latviešu strēlnieki, piemiņa. Cīņā iet ir brīvu vīru daļa, Cīņā mirt ir brīvu vīru daļa, Lai pēc tam kā dzīva, liela elpa Augšup celtu visu savu tautu. (A. čaks. Sprediķis Piņķu baznīcā 1 ) 1988. gada 26. novembrī pēc Kultūras fonda ierosmes Piņķos pie Sv. Jāņa baznīcas tika atklāts tēlnieka Ulda Sterģa veidots piemiņas akmens 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljona komandierim pulk- vedim Jukumam Vācietim, kurš šeit saskaņā ar vēsturisku faktu bija teicis sprediķi saviem karavīriem pirms došanās uz fronti 1916. gada 17. jūlijā. 2 īstenībā 5. Zemgales bataljona vienības tajā laikā neatradās Piņ- ķos un Jukuma Vācieša teiktais sprediķis ir dzejnieka Aleksandra čaka fantāzijas auglis, tomēr tas sevī ietvēra tādu emocionālo potenciālu, ka kolektīvajā atmiņā nostiprinājās kā faktoīds jeb sociāls fakts. Nekritiski izmantojot laikabiedru – īpaši ģenerāļa Andreja Auzāna liecības, 3 kā arī paļaujoties uz dzejnieka A. čaka vēstījumu, šo epizodi laikabiedri uztvēra kā neapgāžamu faktu, ko ieviesa gan trimdas, gan padomju