Akadēmiskā Dzīve 57/2021/2022 159 KOMUNIKĀCIJAS ZINĀTNES BAGĀTĪGUMS STARP ĀBECI UN ENCIKLOPĒDIJU Jānis Buholcs, Dr. sc. comm., Vidzemes Augstskolas asociētais profesors Komunikācijas zinātne ir veidojusies, pār- ņemot un attīstot dažādu citu zinātņu nozaru idejas un piedāvājot tādus sociālo procesu skaidrojumus, kas izceļ saziņas un mijiedar- bības centrālo nozīmi tajos. Šo komunikācijas zinātnes daudzveidību, starpdisciplinaritāti un vienlaikus tās kā patstāvīgas akadēmiskās dis- ciplīnas dabu demonstrē šogad latviski iznāku- sī Greifsvaldes Universitātes profesora Klausa Beka grāmata Mediju un komunikācijas zinātne (Beks, Klauss [2021] Mediju un komunikācijas zinātne. Latviešu izdevums profesora Dr. phil. Aināra Dimanta tulkojumā un zinātniskajā redakcijā ar līdzautora papildinājumiem. Rīga: Biznesa augstskola Turība). Grāmata aptver komunikācijas zinātnes galvenās idejas un teorijas un apskata komu- nikāciju gan individuālā, gan institucionālā un sabiedrības līmenī. Tā skaidro nepastarpinātās un mediētās komunikācijas iezīmes, aplūko publiskās sfēras un sabiedriskās domas jēdzie- nus, kā arī raksturo publiskās komunikācijas veidus, īpašu vērību pievēršot žurnālistikai. Tāpat daudz uzmanības grāmatā ir veltīts, lai ilustrētu komunikācijas zinātnes dažādos pētniecisko interešu virzienus, kas saistīti ar komunikatoru, satura, mediju lietojuma un mediju efektu pētniecību. Pasvītrojot komu- nikācijas zinātnes daudzos saskares punktus ar citām disciplīnām, sniegts pārskats par tās svarīgākajām apakšnozarēm – komunikācijas un mediju politiku un tiesībām, ekonomiku, ētiku, vēsturi, kā arī socioloģiju, psiholoģiju, pedagoģiju. Personu un jēdzienu rādītājs ļauj lasītājam viegli atrast lappuses, kurās par inte- resējošo tēmu vai cilvēku runāts. Grāmata veic divas funkcijas. No vienas puses, tā sniedz kopsavilkumu par svarīgāko komunikācijas zinātnes literatūru. No otras puses, K. Beks ne tikai stāsta par pētnieciska- jiem virzieniem, idejām un teorijām, kas veido šīs zinātnes kodolu, bet arī ataino akadēmisko diskusiju un kritiku par tām, kā arī piedāvā savu skatījumu un mēdz iesaistīties polemikā ar apskatītajiem autoriem. Šo pieeju labi var redzēt jau grāmatas sā- kumdaļā, kur K. Beks skaidro komunikāci- jas kā parādības izpratni. Autors tur norāda uz klasisko Kloda Šenona un Vorena Vīvera modeli, kas komunikāciju ataino kā procesu, kurā vēstījums tiek “transportēts” no avota uz galamērķi. Šajā procesā vēstījums tiek nodots raidītājam, kas to pārveido par signālu; tas no- nāk komunikācijas kanālā, kur signāls var tikt pakļauts traucējumiem un tam var tikt pievie- noti trokšņi. Signāls sasniedz saņēmēju, kas signālu dekodē atpakaļ vēstījumā. Šis modelis, ar kuru sākas daudzu komunikācijas zinātnes studentu akadēmiskais ceļš nozarē, komunikā- cijas procesu parāda uzskatāmi, bet nepilnīgi. “Komunikācija visupirms ir saziņa, nevis pār- sūtīšana,” uzsver autors (Beks 2021, 22). Viņš skaidro, ka pārsūtīšanas metafora neņem vērā ne to, ka “nosūtītais” vēstījums joprojām at- rodas arī pie tā autora, ne atgriezenisko saiti, ne vēstījuma nozīmes un efektus, kas var būt atšķirīgi pat situācijā, kurā vieni un tie paši cil- vēki cits citam stāsta to, ko jau reiz ir teikuši, piem., izsakot jūtas. Lai gan uz grāmatas vāka ir minēts tikai K. Beka vārds, izdevumam ir līdzautors – Rī- gas Stradiņa universitātes profesors Ainārs Di- mants, kurš ir grāmatas tulkotājs un lokalizētājs. Tā kā K. Beks ir no Vācijas, arī viņa veikumā līdztekus starptautiski atpazīstamāko (un ne- reti ASV radušos) ideju un teoriju aprakstam liela uzmanība ir pievērsta Vācijas kontekstam un vācu autoru darbiem. A. Dimants K. Beka tekstam ir pievienojis arī Latvijas esošās un vēsturiskās situācijas skaidrojumu, kā arī zi- ņas par Latvijas pētnieku veikumu attiecīga- jos virzienos. Tādējādi grāmatas devums tiek https://doi.org/10.22364/adz.57.19